Atklāta vēstule tiem, kas atbalsta dopinga lietošanu mediķu uzraudzībā

Pasaules Antidopinga aģentūras
Medicīnas direktors
Dr. Alain Garnier

Lozannā, Šveicē

2006.gada 11.augustā

Pēc dažu ārstu nesen izteiktajiem apsvērumiem, ka dopings ir vajadzīgs un pat veselīgs sportistiem, nepieciešams atkal atgādināt par dažiem medicīniskās prakses un deontoloģijas pamatprincipiem.

Ja kāds sporta medicīnas speciālists uzskata, ka sports nav veselīgs, tad tas nozīmē, ka šāda veida nodarbības nav adekvāti piemērotas cilvēka fizioloģijai. Ja tā ir taisnība, tad ir grūti attaisnot ārstu atbalstu un iesaistīšanos sportā. Galu galā ārstu pienākums ir aizsargāt sportistu veselību.

Ja sports nav saistāms ar cilvēka fizioloģiju un var būt kaitīgs sportista veselībai, faktiski ir tikai divas iespējas: izmainīt sportu vai tā noteikumus, lai tie atbilstu cilvēka organisma spējām vai adaptēt sportistus sporta vajadzībām. Atbalsts pirmajam variantam rodams fizioloģijas, sabiedrības veselības un sporta medicīnas zinātniskajā literatūrā. Otrā varianta atbalstīšana, kuru diemžēl izvēlas daži ārsti, izraisa dopinga nepieciešamības attaisnošanu.

Izmainīt sportu vai mainīt cilvēkus? Tāds ir jautājums. Ņemot vērā gēnu terapijas nenovēršamību, šis jautājums ir jārisina nekavējoties un reizi par visām reizēm jādod atbilde.

Ārstiem vienmēr un bez izņēmuma ir jāievēro medicīniskās prakses principi un jāaizsargā sportista veselība neatkarīgi no tā, kādā līmenī sportists sacenšas vai arī to kādas ir iespējamās ekonomiskās sekas. Tieši pretēji, sporta organizācijām vienmēr jāgarantē ārstu neatkarību medicīniska rakstura lēmumu pieņemšanā un jāpasargā viņus no interešu konflikta iespējas. Saskaroties ar situāciju, kas rada iespējamus draudus sportista veselībai, ārsts nedrīkst to atbalstīt un rīkoties, lai veicinātu to. Šo medicīnas ētikas pamatprincipu neievērošana izraisa ļoti nopietnas sekas. Vai ārsts, kurš saskaras ar spīdzināšanu, piedāvās medicīnisko palīdzību, lai spīdzināšanu padarītu mazāk kaitīgu cietušajam. Protams, nē, bet tie, kuri piedāvā dopinga lietošanu mediķu uzraudzībā, vadās tieši pēc šādas izkropļotas loģikas.

Papildus ētiskajiem iemesliem, kas minēti iepriekš, daudzi citi medicīniski argumenti noraida medicīniski uzraudzītu dopinga lietošanu. Neskatoties uz to vai dopinga viela vai metode spēj efektīvi uzlabot sasniegumus, nav nekādu zinātnisku pierādījumu, ka to pielietošana ir veselīga, īpaši vidējā un ilgtermiņā.

Atkarībā no izmantotās dopinga vielas, sportisti var sacensties ilgāk, uzrādīt lielāku ātrumu, izturēt lielākas slodzes vai labāk paciest sāpes %96 tomēr tās ne tuvu nav veselīgas. Lai šo viedokli labāk izprastu, ir jāapsver kāda būtu ģimenes ārsta medicīniska rīcība traumas vai drudža gadījumā. Ja runa ir par ikdienas cilvēkiem, nevis sportistiem, atbilde ir skaidra. Kāpēc attieksmei sportā jābūt citādai? Vai kāds var iedomāties, ka ģimenes ārsts izraksta amfetamīnu tālbraucējam šoferim, jo viņš ir pārāk noguris, lai turpinātu braukt? Pat visizplatītāko zāļu lietošana ir saistīta ar risku un potenciālām blakusparādībām. Ņemot vērā šo farmakoloģijas vispārzināmo faktu, katram ārstam ir jāizvērtē riska un sagaidāmās iedarbības attiecība pirms zāļu nozīmēšanas. Dopinga pielietošanas sportistiem ir pretrunā ar šo medicīnas pamatprincipu. Apgalvot, ka medicīniski uzraudzīta dopinga lietošana ir drošāk, jo par to atbild ārsts, ir pilnīgi nepamatoti.

Nav nekādu pierādījumu tam, ka zāles, ja tās nozīmējis ārsts, rada mazāku kaitējumu. Katru dienu slimnīcās visā pasaulē pacienti cieš no zāļu blakusparādībām, neskatoties uz to, ka viņus novēro augsti kvalificēti ārsti. Medicīnā zāļu lietošanu ir stingri reglamentē indikācijas un kontrindikācijas. Nav apliecinājumu tam, ka sacensību sports vai nogurdinošas fiziskas nodarbības ir indikācija eritropoetīna (EPO) lietošanai vai asins pārliešanai. Farmakoloģisko vielu lietošanas akceptēšana ir līdzvērtīga sporta medicīnas definēšanai kā eksperimentālai praksei, kur sportisti tiek izmantoti kā pētījumu objekti bez viņu piekrišanas un līdz ar to noliedzot šādas rīcības saistību ar medicīnu.

Pilnīgi pretēji tam, ko apgalvo dopingu aizstāvošie ārsti, medicīniskās uzraudzības piemērošana dopinga lietošanā, nekavējoties un nenovēršami izraisītu dopinga izplatīšanos un visu tīro sportistu izslēgšanu no sporta, jo viņi ir pret nevajadzīgu zāļu lietošanu un vēlas aizsargāt sporta vērtības. Atbalstīt dopinga lietošanu varētu būt izdevīgi tā sponsoriem, bet nevis sportam un sportistu veselībai.

Iedomāties, ka dopinga atļaušana radīs vienādus spēles noteikumus, ir ne tikai pilnīgs absurds; tas ir morāli nepareizi un bezatbildīgi. Dopinga atbalstīšana ļaus ekonomiskajiem resursiem un zinātnisko pētījumu rezultātiem noteikt, kas ir uzvarētājs. Vai kāds spēj iedomāties lielāku nevienlīdzību šajā pasaulē, kā zinātniskās pieredzes un medikamentu pieejamību? Tās būtu beigas sportistu sasniegumiem. Tas nozīmētu, ka balvas un medaļas vairs nepiešķirtu sportistiem, bet farmaceitiskām kompānijām un pētnieku grupām.